Scene 1

Nepieciešamais Ievads. Mani, leģionāru, daži sauc par nacistu... ...un es neesmu apvainots, jo saprotu, ka viņš ir muļķis un ir austrumu «civilizācijas» vaņģībā , pazudis cilvēks, tādēļ ka pats nezina, ko runā. Viņš nav vairāk vērts, kā tas, ko zirgi min zem pakaviem. Vai mēs cīnījāmies Vācijas dēļ? Nē, leģionāri cīnījās par savu zemi, savu tautu un ne tikai - viņi aizstāvēja arī Rietumu civilizāciju. Kārlis Zuika, mācītājs Morē, 26.09.98. 

Scene 2

Mani, leģionāru, daži sauc par nacistu... ...un es neesmu apvainots, jo saprotu, ka viņš ir muļķis un ir austrumu «civilizācijas»  vaņģībā , pazudis cilvēks, tādēļ ka pats nezina, ko runā. Viņš nav vairāk vērts, kā tas, ko zirgi min zem pakaviem. Vai mēs cīnījāmies Vācijas dēļ? Nē, leģionāri cīnījās par savu zemi, savu tautu un ne tikai - viņi aizstāvēja arī Rietumu civilizāciju. Kārlis Zuika, mācītājs Morē, 26.09.98

Vēsturiskie apstākļi. Latviju, kuru no Vācijas 1941. gadā atdalīja tikai neliela Lietuvas teritorijas daļa, Operācija « Barbarossa » skāra jau tās pirmajās stundās. 22. jūnijā vācu kara aviācija 4.00 no rīta sāka uzlidojumus padomju flotes bāzēm Ventspilī un Liepājā. Tika bombardēti padomju gaisa spēku aerodromi, štābi, karaspēka koncentrācijas vietas. Latvijā iebruka vācu armijas grupējuma „Ziemeļi” daļas ģenerālfeldmaršala Vilhelma fon Lēba vadībā. Galvenie uzbrukuma mērķi bija Liepāja ar tās ostu, galvaspilsēta Rīga, taču stratēģiski svarīgākie bija uzbrukumi Krustpils un Daugavpils virzienā.. 

Scene 3

Latviju, kuru no Vācijas 1941. gadā atdalīja tikai neliela Lietuvas teritorijas daļa, Operācija « Barbarossa » skāra jau tās pirmajās stundās. 22. jūnijā vācu kara aviācija 4.00 no rīta sāka uzlidojumus padomju flotes bāzēm Ventspilī un Liepājā. Tika bombardēti padomju gaisa spēku aerodromi, štābi, karaspēka koncentrācijas vietas. Latvijā iebruka vācu armijas grupējuma „Ziemeļi” daļas  ģenerālfeldmaršala  Vilhelma fon  Lēba  vadībā. Galvenie uzbrukuma mērķi bija Liepāja ar tās ostu, galvaspilsēta Rīga, taču stratēģiski svarīgākie bija uzbrukumi Krustpils un Daugavpils virzienā.

Vēsturiskie apstākļi. 1941.gada 27. jūnijā ar Rīgas bombardēšanu sākās kaujas par Rīgu. 29. jūnijā norisinājās kaujas Pārdaugavā un tika bombardēta Vecrīga, 30. jūnijā Vērmahta vienības šķērsoja Daugavu, kara desmitajā dienā (1. jūlijā) vācieši pilnīgi ieņēma Rīgu. 8. jūlijā vācu armija bija okupējusi visu Latvijas teritoriju, padzenot no tās boļševikus.. 

Scene 4

1941.gada 27. jūnijā ar Rīgas bombardēšanu sākās kaujas par Rīgu. 29. jūnijā norisinājās kaujas Pārdaugavā un tika bombardēta Vecrīga, 30. jūnijā Vērmahta vienības šķērsoja Daugavu, kara desmitajā dienā (1. jūlijā) vācieši pilnīgi ieņēma Rīgu. 8. jūlijā vācu armija bija okupējusi visu Latvijas teritoriju, padzenot no tās boļševikus.

Atbrīvotāji?. LATVIJA. nrsqnlhsa.rus.an. ZWEI LTEN DIVAS. 

Scene 5

Ģenerālplāns "Ost". Ģenerālplāns "Ost, bija dokumentu kopums, kas veltīts t.s. "austrumu teritoriju" kolonizēšanai pēc Vācijas uzvaras II Pasaules karā. Koncepciju izstrādāja 1939. gada oktobrī izveidotā Vācu valstiskuma nostiprināšanas reihskomisariāta (RKF) vadībā ( reihskomisārs Heinrihs Himlers ), kā okupēto teritoriju kolonizācijas un pārvācošanas teorētisko pamatu. Kas attiecas uz latviešu likteni gadījumā, ja Vācija uzvarētu karā, to pauž 1942. gada rudenī izstrādātais "Kolonizēšanas ģenerālplāns" ( Generalsiedlungsplan ), kas paredzēja pievienot Lielvācijai 330 000 km² plašu teritoriju, nometināt tajā 12 210 000 vāciešus, pirms tam deportējot aiz Urāliem 30 800 000 vietējo iedzīvotāju (95% poļu, 50% igauņu, 70% latviešu, 85% lietuviešu), bet pārējos piespiedu kārtā pārvācojot .. 

Scene 6

Ģenerālplāns "Ost, bija dokumentu kopums, kas veltīts t.s. "austrumu teritoriju" kolonizēšanai pēc Vācijas uzvaras II Pasaules karā. Koncepciju izstrādāja 1939. gada oktobrī izveidotā Vācu valstiskuma nostiprināšanas  reihskomisariāta  (RKF) vadībā ( reihskomisārs  Heinrihs  Himlers ), kā okupēto teritoriju kolonizācijas un  pārvācošanas  teorētisko pamatu. Kas attiecas uz latviešu likteni gadījumā, ja Vācija uzvarētu karā, to pauž 1942. gada rudenī izstrādātais "Kolonizēšanas ģenerālplāns" ( Generalsiedlungsplan ), kas paredzēja pievienot  Lielvācijai  330 000 km² plašu teritoriju, nometināt tajā 12 210 000 vāciešus, pirms tam deportējot aiz Urāliem 30 800 000 vietējo iedzīvotāju (95% poļu, 50% igauņu, 70% latviešu, 85% lietuviešu), bet pārējos piespiedu kārtā  pārvācojot .

Schweden
Ostsee
eutsc
eich
Slowakei
Ung
Finnland
Estland
walk
Generalbczirk
Ostland
Generalbezirk Litaucn
Memel-Narew Gebiet
Wolyhnicn und Podolicn
Ingermann an
Sowjetunion
Reich s kommissariat Ukraine
Shitomir
O
nsnistrie
(ab 19-11
rumänisch
otengau
• •neralbezirk
_ ikolaiew
- • •ropetrowsk
Gebiete der drei Marken:
Ingermannland, Memel-Narew Gebiet
und u
inn ere Ostlandstützpunkte
Stützpunktc im Generalgo
and ere Orte
Rumi nien
Genera Ibe«irk
Schwarzes Meer
Ergänzte Karte: "Generalplan Ost" des Institutes Rir
Agrarwesen und Agrarpolitik der Friedrich-
Wilhelms-universität (Berlin) vom Mai 1942

Reichsarbeitsdienst. Reichsarbeitsdienst (RAD; Valsts darba dienests) bija nacistiskās Vācijas instruments cīņai ar bezdarbu. Otrā Pasaules kara laikā RAD veica Vērmahta palīgdienesta funkcijas. Jauni vīrieši, un vēlāk arī jaunas sievietes vienkārši tika iesaukti RADā un nosūtīti darba nometnēs Vācijā. Daļa vīriešu tika nosūtīti uz dibināmo Latviešu Leģionu. 

Scene 7

Reichsarbeitsdienst  (RAD; Valsts darba dienests) bija nacistiskās Vācijas instruments cīņai ar bezdarbu. Otrā Pasaules kara laikā RAD veica Vērmahta palīgdienesta funkcijas. Jauni vīrieši, un vēlāk arī jaunas sievietes vienkārši tika iesaukti  RADā  un nosūtīti darba nometnēs Vācijā. Daļa vīriešu tika nosūtīti uz dibināmo Latviešu Leģionu

Pirmās Latviešu bruņotās struktūras. Priekšlikumu saformēt divas latviešu divīzijas no organizācijas “ Pērkonkrusts ” biedriem tās līderis Gustavs Celmiņš Vācijas Austrumu okupēto apgabalu ministram Alfrēdam Rozenbergam piedāvāja jau tūlīt pēc vācu karaspēka ienākšanas Latvijā - 1941.gada 25.jūlijā. Tobrīd šis priekšlikums pieņemts netika. Baidoties no nelojalitātes, Pērkonkrusts tika slēgts un tā darbība aizliegta. Vācu okupācijas iestādes , lai vismaz formāli neizskatītos pēc vietējo iedzīvotāju mobilizācijas armijā, jau no 1942.gada sākuma sāka formēt palīgpolicijas bataljonus no Latvijas iedzīvotājiem un tie formāli atradās pulkveža Veisa pārraudzībā.. 

Scene 8

Priekšlikumu saformēt divas latviešu divīzijas no organizācijas “ Pērkonkrusts ” biedriem  tās līderis Gustavs Celmiņš Vācijas Austrumu okupēto apgabalu ministram Alfrēdam Rozenbergam piedāvāja jau tūlīt pēc vācu karaspēka ienākšanas Latvijā - 1941.gada 25.jūlijā. Tobrīd šis priekšlikums pieņemts netika. Baidoties no nelojalitātes,  Pērkonkrusts  tika slēgts un tā darbība aizliegta. Vācu okupācijas iestādes , lai vismaz formāli neizskatītos pēc vietējo iedzīvotāju mobilizācijas armijā, jau no 1942.gada sākuma sāka formēt palīgpolicijas bataljonus no Latvijas iedzīvotājiem un tie formāli atradās pulkveža Veisa pārraudzībā.

26.Tukuma brīvprātīgais policijas bataljons 1942. gada jūnijā izbrauc uz Baltkrieviju, kur tiek iesaistīts cīņā pret partizāniem.

Pār reihu savelkas mākoņi. Pēc sagrāves pie Staļingradas, kad situācija Austrumu frontē vācu armijai kļuva krasi nelabvēlīga, vērmahtam steidzami bija nepieciešams dzīvā spēka papildinājums. 1943.gada 23.janvārī Ādolfs Hitlers izdeva pavēli izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu ( Lettische SS Freiwilligen Legion ). Rakstiska pavēle par leģiona formēšanu tika izdota 10.februārī. 23.februārī Latvijas ģenerālkomisārs Oto Heinrihs Drekslers izdeva pavēli darba pārvaldēm iesaukt 1919. - 1924.gadā dzimušos Latvijas jauniešus militārajā dienestā. Mobilizācijas veikšanai Rīgā izveidoja SS papildinājumu pārvaldi Austrumzemē ( SS Erzatzkommando Ostland ).. 

Scene 9

Pēc sagrāves pie Staļingradas, kad situācija Austrumu frontē vācu armijai kļuva krasi nelabvēlīga, vērmahtam steidzami bija nepieciešams dzīvā spēka papildinājums. 1943.gada 23.janvārī Ādolfs Hitlers izdeva pavēli izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu ( Lettische  SS  Freiwilligen   Legion ). Rakstiska pavēle par leģiona formēšanu tika izdota 10.februārī. 23.februārī Latvijas  ģenerālkomisārs  Oto Heinrihs  Drekslers  izdeva pavēli darba pārvaldēm iesaukt 1919. - 1924.gadā dzimušos Latvijas jauniešus militārajā dienestā. Mobilizācijas veikšanai Rīgā izveidoja SS papildinājumu pārvaldi Austrumzemē ( SS  Erzatzkommando   Ostland ).

Latviešu leģiona dibināšana. 1943.gada februārī latviešu pašpārvaldes vadība iesniedza Ostlandes reihskomisāram Heinriham Lozem , Latvijas ģenerālkomisāram Oto Heinriham Dreksleram un SS un policijas augstākajam vadītājam Ostlandē Fridriham Augustam Jekelnam memorandu, kurā norādīja, ka paredzamais latviešu iesaukums karadienestā pēc starptautisko tiesību normām nav likumīgs. Kā kompromiss iespējamam leģiona formēšanas atbalstam no pašpārvaldes puses tika izvirzītas šādas prasības - par leģiona komandieri iecelt latviešu ģenerāli Rūdolfu Bangerski, par štāba priekšnieku - pulkvedi Artūru Silgaili ; katram iesaucamajam dot tiesības izvēlēties dienesta veidu - leģionā, vērmahtā vai darba dienestā; karavīrus vismaz sešus mēnešus apmācīt Latvijas teritorijā; kaujās leģionu iesaistīt tikai Austrumu frontes ziemeļu sektorā; leģionāriem nodrošināt tādu pašu apgādi un tiesības kā vācu karavīriem. Gandrīz neviena no minētajām prasībām izpildīta netika.. 

Scene 10

1943.gada februārī latviešu pašpārvaldes vadība iesniedza  Ostlandes   reihskomisāram  Heinriham  Lozem , Latvijas  ģenerālkomisāram  Oto Heinriham  Dreksleram  un SS un policijas augstākajam vadītājam  Ostlandē  Fridriham Augustam  Jekelnam  memorandu, kurā norādīja, ka paredzamais latviešu  iesaukums  karadienestā pēc starptautisko tiesību normām nav likumīgs. Kā kompromiss iespējamam leģiona formēšanas atbalstam no pašpārvaldes puses tika izvirzītas šādas prasības - par leģiona komandieri iecelt latviešu ģenerāli Rūdolfu Bangerski, par štāba priekšnieku - pulkvedi Artūru  Silgaili ; katram iesaucamajam dot tiesības izvēlēties dienesta veidu - leģionā, vērmahtā vai darba dienestā; karavīrus vismaz sešus mēnešus apmācīt Latvijas teritorijā; kaujās leģionu iesaistīt tikai Austrumu frontes ziemeļu sektorā; leģionāriem nodrošināt tādu pašu apgādi un tiesības kā vācu karavīriem. Gandrīz neviena no minētajām prasībām izpildīta netika.

Nodibinäts
Latvieöu le"ions
Apøde.
u. •tub'

Latviešu leģiona dibināšana. Pirmā mobilizācija leģionā notika no 1943.gada marta līdz augustam, bet Kurzemē tā turpinājās arī septembrī un oktobrī. Mobilizācijas rezultātā leģiona rindās nonāca 17 971 karavīrs, vērmahtā 12 979, bet militāro izpalīgu vai darba dienestā - 4769 karavīri. Otrā mobilizācija tika veikta 1943.gada oktobrī un novembrī, trešā - 1943.gada decembrī un 1944.gada janvārī. Otrajā un trešajā mobilizācijā vairs nenotika iesaucamo dalīšana trīs dienesta veidos un visi 12 000 jauniesauktie nonāca leģiona rindās. 

Scene 11

Pirmā mobilizācija leģionā notika no 1943.gada marta līdz augustam, bet Kurzemē tā turpinājās arī septembrī un oktobrī. Mobilizācijas rezultātā leģiona rindās nonāca 17 971 karavīrs, vērmahtā 12 979, bet militāro izpalīgu vai darba dienestā - 4769 karavīri. Otrā mobilizācija tika veikta 1943.gada oktobrī un novembrī, trešā - 1943.gada decembrī un 1944.gada janvārī. Otrajā un trešajā mobilizācijā vairs nenotika iesaucamo dalīšana trīs dienesta veidos un visi 12 000 jauniesauktie nonāca leģiona rindās

Ot•aed suuoptnnsor
tqojoqgdurunaoqtll"d
stunfvupreza
YutuapJ0Jjnv

Latviešu leģiona dibināšana. 1943. gada vasarā H. Himlers sarunās ar Latviešu leģiona virsniekiem jau pieļāva Latvijas autonomiju . 1943. gada 18. novembra (kurš tika atzīmēts kā „cīņas diena pret boļševismu”) uzrunā visu Latvijas pilsētu vadītājiem ģenerālis Bangerskis paziņoja, ka karaklausībai pakļauto latviešu mobilizācija ir pirmais solis uz Latvijas neatkarības atjaunošanu, jo bez sekmīgas Latvijas aizstāvības pret uzbrūkošo Sarkano armiju, latviešiem nekad nebūs ne savas armijas, ne brīvas Latvijas valsts. Tas viss tika darīts ar vienu mērķi: iegūt jaunus papildspēkus Lielvācijas armijai. 1943. gada maijā leģiona sastāvā bija pavēlēts saformēt: latviešu SS brigādi; latviešu SS brīvprātīgo divīziju; latviešu policijas bataljonus (Ar 1943. gada 24. maija rīkojumu latviešu kārtības dienesta bataljoni tika pārdēvēti par latviešu policijas bataljoniem un tie kļuva par Latviešu SS brīvprātīgo leģiona sastāvdaļu. Policijas sastāvā pakāpeniski tika iekļauti arī visi robežapsardzes un policijas brīvprātīgo pulki, kā arī savrupdienesta policisti.).. 

Scene 12

1943. gada vasarā H.  Himlers  sarunās ar Latviešu leģiona virsniekiem jau pieļāva Latvijas autonomiju . 1943. gada 18. novembra (kurš tika atzīmēts kā „cīņas diena pret boļševismu”) uzrunā visu Latvijas pilsētu vadītājiem ģenerālis Bangerskis paziņoja, ka karaklausībai pakļauto latviešu mobilizācija ir pirmais solis uz Latvijas neatkarības atjaunošanu, jo bez sekmīgas Latvijas aizstāvības pret uzbrūkošo Sarkano armiju, latviešiem nekad nebūs ne savas armijas, ne brīvas Latvijas valsts. Tas viss tika darīts ar vienu mērķi: iegūt jaunus papildspēkus  Lielvācijas  armijai. 1943. gada maijā leģiona sastāvā bija pavēlēts saformēt: latviešu SS brigādi; latviešu SS brīvprātīgo divīziju; latviešu policijas bataljonus (Ar 1943. gada 24. maija rīkojumu latviešu kārtības dienesta bataljoni tika pārdēvēti par latviešu policijas bataljoniem un tie kļuva par Latviešu SS brīvprātīgo leģiona sastāvdaļu. Policijas sastāvā pakāpeniski tika iekļauti arī visi  robežapsardzes  un policijas brīvprātīgo pulki, kā arī  savrupdienesta  policisti.).

Latviešu leģiona dibināšana. Stājoties dienestā latviešu leģionāri deva parasto vācu armijas vienību zvērestu (ar piebildi, ka cīnīsies pret boļševismu) nevis SS spēku zvērestu. Tas vēlāk kalpoja par vienu no attaisnojošiem pierādījumiem pret nosodīšanu Nirnbergas procesā. Leģiona vienību apbruņojums ietērps un uzturs bija līdzīgs vācu vienībām. Kā papildus atšķirības zīmes leģionāriem uz formastērpu kreisās piedurknes bija vairodziņš Latvijas nacionālajās krāsās ar uzrakstu „Latvija”. Sākotnēji SS zīmotņu vietā Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas (vēlāk 15. divīzijas) personālam bija lecošas saules simbols, Latviešu SS brīvprātīgo brigāde izmantoja SS rūnas, pēc pārtapšanas 19. divīzijā — ugunskrustu, bet robežsargu vienībām bija melnas zīmotnes. Ar 1943. gada 24. maija pavēli Himlers noteica, ka leģionāri turpmāk apbalvojami ar vācu karavīru ordeņiem nevis ar Drošsirdības zīmi ar šķēpiem Austrumtautu piederīgiem ( Ostvolkmedaille ), kā līdz šim.. 

Scene 13

Stājoties dienestā latviešu leģionāri deva parasto vācu armijas vienību zvērestu (ar piebildi, ka cīnīsies pret boļševismu) nevis SS spēku zvērestu. Tas vēlāk kalpoja par vienu no attaisnojošiem pierādījumiem pret nosodīšanu Nirnbergas procesā. Leģiona vienību apbruņojums ietērps un uzturs bija līdzīgs vācu vienībām. Kā papildus atšķirības zīmes leģionāriem uz formastērpu kreisās piedurknes bija vairodziņš Latvijas nacionālajās krāsās ar uzrakstu „Latvija”. Sākotnēji SS zīmotņu vietā Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas (vēlāk 15. divīzijas) personālam bija lecošas saules simbols, Latviešu SS brīvprātīgo brigāde izmantoja SS rūnas, pēc pārtapšanas 19. divīzijā — ugunskrustu, bet robežsargu vienībām bija melnas zīmotnes. Ar 1943. gada 24. maija pavēli  Himlers  noteica, ka leģionāri turpmāk apbalvojami ar vācu karavīru ordeņiem nevis ar Drošsirdības zīmi ar šķēpiem  Austrumtautu  piederīgiem ( Ostvolkmedaille ), kā līdz šim.

15.ieroču SS grenadieru divīzija [latviešu Nr.1]. 

Scene 14

15.ieroču SS grenadieru divīzija [latviešu Nr.1]

Latviešu leģiona sastāvā tika izveidotas divas divīzijas. Pirmo 1943.gada 23.martā izveidoja 15.latviešu SS brīvprātīgo divīziju. Par tās komandieri iecēla vācu ģenerāli Karlu Fridrihu fon  Pikleru-Burghausu , par kājnieku priekšnieku -  oberfīreru  ( virspulkvedi ) Artūru  Silgaili . 1944.gada jūnijā divīzija tika pārdēvēta par 15.ieroču SS grenadieru divīziju [latviešu Nr.1] ( Waffen-Grenadier   Division  der SS 15 [lett.Nr.1]). 15.divīziju veidoja kājnieku, artilērijas un atbalsta vienības - 32., 33. un 34.ieroču SS grenadieru pulki, 15. [1.] un 15. [2.] artilērijas pulki,  Fizilieru  bataljons, Sapieru bataljons, Sakaru bataljons, Prettanku divizions, Zenītartilērijas divizions, Apmācības un papildinājumu bataljons, Lauka papildinājumu bataljons, 3.SS brīvprātīgo un apmācības pulks. Kopā 15.divīzijas sastāvā 1943.gada 31.decembrī bija 15 192 vīri (471 virsnieks, 1330 instruktori un 13 391 kareivis), savukārt 1944.gada 30.jūnijā šis skaitlis bija - 18 413 (attiecīgi 541, 2322 un 15 550).

Scene 15

1943.gada novembrī 15.divīzijas vienības sāka nosūtīt uz Austrumu fronti, kur tām uzdeva sākt atkāpšanās pozīciju ierīkošanu pie Veļikajas upes. 1944.gada janvāra pirmajās dienās, sākoties padomju uzbrukumam, šīs kaujas grupas tika iesaistītas aktīvā karadarbībā. No 1944.gada 14.janvāra līdz 15.februārim divīzija piedalījās kaujās ziemeļos no Neveļas, no 4. līdz 12.martam kaujās pie  Ostrovas  un Pleskavas, no 26.marta līdz 11.aprīlim kaujā ziemeļos no  Opočkas , no 24.aprīļa līdz 21.jūnijam kaujās karaspēka grupas “Ziemeļi” darbības rajonā, pēc tam atkāpšanās kaujās Latvijas virzienā. 17.jūlijā abas latviešu divīzijas atkāpjoties pārgāja Latvijas robežu. Pēc atgriešanās Latvijā 15.divīziju izvietoja Siguldas rajonā, pēc tam Koknesē, vēlāk Straupes-Limbažu rajonā. Augusta otrajā pusē divīziju no Rīgas ar kuģiem pārcēla uz  Rietumprūsiju   Konicas  rajonā, kur tā tika pārformēta.

Scene 16

1945.gada janvārī 15.divīziju iesaistīja smagās kaujās  Rietumprūsijā , pie Dancigas, Pomerānijā, Meklenburgā un Brandenburgas novadā. Vācu pavēlniecība plānoja divīziju iesaistīt arī Berlīnes aizstāvēšanā, taču saprotot, ka cīņa par Berlīni ir bezcerīga, pulkvedis Vilis  Janums  patvaļīgi ar savu pulku devās rietumu virzienā, apejot Berlīni no dienvidiem. 27.aprīlī pie  Gīterglikas   Januma  kaujas grupa padevās amerikāņiem. Pārvietošanās laikā 15.fizilieru bataljons vācu  haupšturmfīrera   Vallija  vadībā tika nošķirts no  Januma  grupas un iesaistīts Berlīnes aizstāvēšanas kaujās. Gandrīz visas atlikušās 15.divīzijas daļas - aptuveni 5000 vīru - 1945.gada 2.maijā bija sakoncentrētas Šverīnes mežā, kur pēc sazināšanās ar amerikāņiem tajā pašā dienā nolika ieročus. Vienīgi 32.pulka 3.bataljons padevās kanādiešiem ziemeļos no Šverīnes ezera.

Scene 17

Vilis  Janum s  bija Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsnieks. Daugavas Vanagu dibinātājs un pirmais priekšnieks

Rūdolfs Bangerskis  Pēc kara neilgi atradās angļu gūstā Vācijā, bet pēc tam atbrīvots. Aktīvi darbojies trimdas organizācijās, sarakstīja atmiņu grāmatu par dzīvē pieredzēto. Miris 1958. gadā pēc autokatastrofas.

Artūrs  Silgailis   1945. gadā emigrējis uz Vāciju. 1953. gadā izceļojis uz Kanādu. Strādājis kā grāmatvedis un firmas vadītājs  Halifaksā , Jaunskotijas provincē. Miris 1997. gada 15. augustā  Ošavā , Kanādā, 101 gada vecumā.

19.ieroču SS grenadieru divīziju [latviešu Nr.2]. 

Scene 18

19.ieroču SS grenadieru divīziju [latviešu Nr.2]

Pēc  Himlera  pavēles 1943.gada 24.janvārī tika sākta arī otras latviešu divīzijas veidošana Austrumu frontē, apvienojot vairākus latviešu aizsardzības dienesta bataljonus, kā arī veidojot jaunus pulkus un vienības no latviešu tautības karavīriem. 15.martā šīs vienības pārdēvēja par Latviešu SS brīvprātīgo brigādi, bet no 22.oktobra tā saucās 2.Latviešu SS brīvprātīgo brigāde (2.Lett. SS  Freiwillige   Brigade ). Par brigādes komandieri iecēla SS  brigādenfīreru  Frici fon  Šolcu , par kājnieku priekšnieku - latviešu  štandartenfīreru  (pulkvedi) Voldemāru Veisu. Saskaņā ar  Himlera  1944.gada 7.janvāra pavēli latviešu brigādi pārformēja par 19.latviešu SS brīvprātīgo divīziju. 1944.gada maijā 19.latviešu SS brīvprātīgo divīziju pārdēvēja par 19.ieroču SS grenadieru divīziju [latviešu Nr.2] ( Waffen-Grenadier   Division  der SS 15 [lett.Nr.2]). 19.divīzijas sastāvā atradās - 42., 43. un 44.kājnieku pulki, Artilērijas pulks, Sapieru bataljons, Sakaru bataljons, Prettanku divizions, 506.zenītartilērijas divizions un 19.divīzijas papildinājuma bataljons. 1943.gada 31.decembrī brigādē dienēja 8033 karavīri, bet 1944.gada 20.septembrī 19.divīzijas sastāvā ja bija 12 507 karotāji.

Scene 19

1943.gada maija sākumā brigādi pārcēla uz  Volhovas  frontes iecirkni  Krečno  rajonā, izvietojot  Volhovas  upes kreisajā krastā. 3.septembrī brigādes komandēšanu pārņēma  štandartenfīrers   Hinrihs   Šuldts .  No Pleskavas brigādi pārvietoja uz Veļikajas upes   pozīcijām, kur tai ierādīja pozīcijas blakus 15.latviešu divīzijai. 5.martā kaujā krita divīzijas komandieris  Šuldts , viņa vietā stājās  štandartenfīrers  Fridrihs Vilhelms Boks, bet vēlāk -  oberfīrers  Bruno  Štrekenbahs . 7.aprīlī ievainoja kājnieku priekšnieku pulkvedi Veisu, kurš no gūtajiem ievainojumiem 16.aprīlī mira. Pēc viņa par divīzijas kājnieku priekšnieku kļuva pulkvedis Kārlis Lobe.

Pulkvedis voldemārs veiss. LATVIJA. Pēc Otrā pasaules kara sākuma austrumu virzienā uzsāk aktīvas darbības. Vasarā iecelts par LatvijasPašaizsardzības komandantūru komandieri (līdz augustam. No jūlija līdz decembrim bija arī Rīgas kārtības palīgpolicijas priekšnieks. No decembra Latviešu pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektora vietnieks, iekšējās drošības direktors. 281. Abrenes policijas bataljona komandieris no 1943. gada janvāra līdz tā izformēšanai 9. aprīlī, bet vēlāk bija 19. ieroču SS grenadieru divīzijas 42. grenadieru pulka komandieris, no 1943. gada oktobra vidus brigādes kājnieku priekšnieks. Augustā paaugstināts par leģiona štandartenfīreru (pulkvedi). 1944. gada 9. februārī apbalvots ar Bruņinieka krustu. Martā ievainots no granātas sprādziena Volhovas frontē. Evakuēts uz Rīgu, kur 1944. gada. 17. aprīlī miris. Izvadīts ar lielu godu un apglabāts Rīgas Brāļu kapos. Nākamā gada maijā viņa vārdā nosauca 19. ieroču SS grenadieru divīzijas 42. grenadieru pulku.. 

Scene 20

Pēc Otrā pasaules kara sākuma austrumu virzienā uzsāk aktīvas darbības. Vasarā iecelts par  LatvijasPašaizsardzības  komandantūru komandieri (līdz augustam. No jūlija līdz decembrim bija arī Rīgas kārtības palīgpolicijas priekšnieks. No decembra Latviešu pašpārvaldes  iekšlietu  ģenerāldirektora vietnieks, iekšējās drošības direktors. 281. Abrenes policijas bataljona komandieris no 1943. gada janvāra līdz tā izformēšanai 9. aprīlī, bet vēlāk bija 19. ieroču SS grenadieru divīzijas 42. grenadieru pulka komandieris, no 1943. gada oktobra vidus brigādes kājnieku priekšnieks. Augustā paaugstināts par leģiona  štandartenfīreru  (pulkvedi). 1944. gada 9. februārī apbalvots ar Bruņinieka krustu. Martā ievainots no  granātas  sprādziena  Volhovas  frontē. Evakuēts uz Rīgu, kur 1944. gada. 17. aprīlī miris. Izvadīts ar lielu godu un apglabāts Rīgas Brāļu kapos. Nākamā gada maijā viņa vārdā nosauca 19. ieroču SS grenadieru divīzijas 42. grenadieru pulku.

Scene 21

No 1944.gada jūnija līdz jūlija vidum divīzija bija iesaistīta atkāpšanās kaujās pie Latvijas robežas. 17.jūlijā tā pārgāja Latvijas robežu. Jūlija otrajā pusē sakarā ar ievērojamajiem zaudējumiem, kādus divīzija cieta atkāpšanās kauju laikā, to reducēja un nosauca par  Štrekenbaha  kaujas grupu ( Kampfgruppe   Strekenbach ). 27.jūlijā divīzija saņēma pavēli ieņemt Lubānas pozīcijas. Naktī uz 5.augustu divīzija bija spiesta atiet uz Aiviekstes pozīcijām. Līdz 1944.gada oktobrim 19.divīzija piedalījās aizstāvēšanās kaujās Vidzemē. No 25. līdz 30.septembrim divīzija izcīnīja Mores kaujas, atvairot spēcīgu Sarkanās Armijas uzbrukumu. 10.oktobrī 19.divīzija forsēja Daugavu un atkāpās uz Kurzemi, kur piedalījās piecās no sešām Kurzemes  lielkaujām . Šo kauju laikā divīzija zaudēja aptuveni 3500 karavīrus. Novērtējot 19.divīzijas veikumu kaujās Kurzemē, 6.SS korpusa komandieris  obergrupenfīrers  Valters Krīgers atzina to par labāko kājnieku divīziju Kurzemes cietoksnī. 1945.gada 8.maijā divīzijas komandieris  Štrekenbahs  visu pulku un bataljonu komandieriem telefoniski nodeva pavēli par kapitulāciju. Tobrīd 19.divīzijas sastāvā bija 5200 vīru. Tikai nelielai daļai izdevās evakuēties uz Vāciju vai Zviedriju, daļa iesaistījās nacionālo partizānu kustībā, pārējie padevās padomju gūstā.

Sākās pavisam cita vēsture…….. LATVIJA. "Brīvību nevar iegūt ar gaudām un vaimanām, jo varmācībai dievišķās līdzjūtības nav.» pulkvedis Kārlis Lobe. 

Scene 22

"Brīvību nevar iegūt ar gaudām un vaimanām, jo varmācībai dievišķās līdzjūtības  nav.» pulkvedis Kārlis Lobe

Latviešu Leģions